Garš stāsts par kvantitatīvo mīkstināšanu

Kvantitatīvā mīkstināšanaIevads

Finanšu un ekonomikas pasaule var liekties dīvaina un komplicēta, tam nesagatavotam prātam. Mulsinoša terminoloģija un mazliet apšaubāma ekonomikas teoriju loģika var neļaut saprast skaidrojumos pat visvienkāršākajās lietās. Kvantitatīvā mīkstināšana ir viena no šīm lietām, bet Jūs atradīsiet visu, kas palīdzēs Jums to saprast. Jautājumi, kā piemēram, kas ir kvantitatīvā mīkstināšana, ko tā dara un kāpēc, bet vissvarīgākais kā tā iespaido Jūsu kabatu saturu un Jūsu diagrammas vairs nebūs nekoherenti. Bet vispirms neliela atkāpe. Ir svarīgi saprast, ka ekonomikas zinātne ir pasaule no teorētiskiem modeļiem. Ir tikai empīriskie dati, kas saņemti novērojot aktuālus notikums, nevis kontrolētus eksperimentus. Gluži kā astrofizikā. Ekonomisti ar šiem datiem rada ekonomikas modeļus, kas izskaidro šos datus cerībā, ka šie modeļi var tik lietoti, lai paredzētu nākotni. Ar jaunu datu parādīšanas tiek izteiktas ar vien jaunas teorijas. Zemāk rakstītie paziņojumi nav ekonomikas noteikumi pēc kā darboties, bet drīzāk tie ir modeļi, kas raksturo ekonomiku cik vien abi iespējams ar datiem, kas ir līdz šim pieejami.

Audz ātri vai audz lēni, bet turpini augt

Pamatā ir divu veidu ekonomika: attīstoša un attīstījusies. Abu veidu ekonomikām ir jāaug vairāk vai mazāk ar konstantu ātrumu. Ja ekonomika pārstāj augt, vai tās augšanas ātrums samazinās, tad iestājas stagnācija vai pat recesija. Tā ir svarīga doma tāpēc to ir vērts atkārtot. Ja vien ekonomika neaug vienmērīgi vai ar pieaugošu ātrumu, tad tā faktiski ir recesijā. Atšķirība starp jaunattīstības un attīstītajām ekonomikām ir izaugsmes tempā. Attīstītas ekonomikas, piemēram, ASV, Lielbritānija, Japāna, Vācija pieņem 2% pieaugumu gadā uz IKP kā pozitīvu rādītāju. Jaunattīstības valstīm, kā piemēram, Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna kas arī zināmas kā BRIC valstis, labs rādītājs ir 6-8% IKP. Tagad iedomājaties, Jūs esat daudzsološas valsts valdība. Jūsu uzdevums ir stabils ekonomikas kāpums. Kas to veicina? Patiesībā tās ir trīs lietas.

Pirmā lieta – palielinājums ražošanas jaudā. Jūsu valstij ir jāražo vairāk, lai apmierināto augošo pieprasījumu no tās iedzīvotājiem.

Tas var tikt sasniegts 2 dažādos veidos: palielinot darbinieku skaitu vai arī palielinot viņu efektivitāti.

Piemēram, jums ir viens zemnieks, kas apstrādā savu zemi ar arklu.Tas ir labi viņam, bet jūsu varētu būt ekonomiski labākā situācijā. Jūs, kā valdība, varat iztērēt daļu valsts budžeta un palielināt lauksaimnieciskās ražošanas daļu ekonomikā 100 reizes, nolīgstot vēl 99 zemniekus ar arkliem, vai arī iegājoties buldozeru, kas paveiks visu darbu. Dabiski, jums būs jāapmāca jūsu darbinieks, kā vadīt jauno buldozeru, un tas ir svarīgs apstāklis.

Dažas lietas, kas ir jāatzīmē.

Pirmkā, ražošana jūsu mazajā, augošajā ekonomikā patiesībā ir palielinājusies, bet lai pieaugums turpinātos ar nemainīgu ātrumu, jums jāturpina pievienot buldozerus vai zemniekus ar arkliem ar nemainīgi pieeaugošu tempu. Otrā, strādnieku skaita palielināšana parasti notiek attīstības ekonomikās, kuras nejūt mazkvalificēta darbaspēka trūkumu šobrīd vai tuvakajā nākotnē, piemēram, Indija un Ķīna. Attīstītās ekonomikas, kā ASV un Vācija, sakarā ar raksturīgi zemajiem iedzīvotāju pieauguma tempiem un augsto izglītības un tehnoloģiju attīstības līmeni, dod priekšroku buldozeruskaita palielināšanai. Ekonomikai attīstoties no attīstības valstu ekonomikas uz attīstīto valstu ekonomiku, tehnoloģiskās priekšrocības kļūst par tās vienoīgo iespēju palielināt produkcijas izlaidi ar vēlamo ātrumu. Paturēsim prātā arī to, ka lauksaimniecības zeme jūsu valstī ir ierobežosts resurss, tāpat kā no tās iegūstamā lauksaimniecības raža. Tāpēc, lai atbalstītu ražošanas jaudas pieaugumu jums nepieciešama otrā lieta- tehnoloģiskās priekšrocības. Tie ir buldozeri, mēslojumi, ģenētiski modificēti augi utt.

Lieta numur trīs jūsu sarakstā ir investīcijas, un šī lieta ir ļoti svarīga!

Jūsu ekonomikaiir ļoti nepieciešama nauda, kā jūs to esat sapratuši. Gan zemniekiem ar arkliem, gan buldozeriem ir nepieciešama nauda gan lai sāktu strādāt, gan lai turpinātu to darīt. Tas nozīmē, ka arī jūsu ekonomikas finansējumam ir jāaug nemainīgi pieaugošā apmērā.

Jūs saskaraties ar problēmu: kur jūs ņemsiet visus nepieciešamos finansiālos līdzekļus šajā nemainīgi pieaugošā apmērā, kas ir nepieciešams?

Vienkārši. Jūs izveidojat banku sistēmu ar vienu lielu nacionālo centrālo banku banku sistēmas vidū un daudzām mazākām privātām bankām. Tagad, jums ir centrālā banka, kas ir spējīga drukāt tik daudz naudas, cik jums ir nepieciešams, bet jūs to nevarēsit saņemt tieši. Jūs to saņemsiet caur privāto banku tīklu. Lūk, kā tas darbojas.

Jūs paņemat papīra gabalu, uzrakstāt ''Esmu tev parādā naudu'' un uzliekat ūdenszīmi uz tās. Jūs tikko esat izgudrojuši valdības obligāciju- daļu no valsts parāda. Tad jūs noorgainzējat izsoli, uz kuru jūs uzaicināt mazākas bankas, lai tās nopērk jūsu parādzīmi. Bankas iegādājas jūsu parādzīmi, tāpēc vien ka esat valdība, jūs esat uzticams debitors, nemaz neminot to, ka esat apsolījis pieklājīgi samaksāt bankām par izsniegto kredītu. Tagad privātajām bankām var piederēt jūsu parāds, līdz jūs esat to visu atmaksājis, vai arī bankas var doties uz centrālo banku un apmainīt jūsu parādzīmi vai parāru pret reālu nuadu. Tas ir veids, kā jūs iegūstat naudu, bet centrālā banka iegūst valsts onligāciju, kurā ir rakstīts, ka jūs esat viņiem parādā. Labākā daļa tajā visā ir tas, ka jūs vara aizņemties tik cik vēlaties. Šādā veidā jūs vienlaicīgi iepludiniet gan naudu gan arī parādu ekonomikā, un jūst ot varat atkārtot neskaitāmas reizes.

Aizmirsīsim par parādu uz minūti un koncentrēsimies uz ekonomiskās izaugsmes finansēšanu ar tikko izveidoto naudu.

Jūs ātri atklāsiet, ka šeit ir āķis ar naudas izveidošanu.

Jo vairāk naudas jūs izveidojat, jo vairāk naudas ir apritē, tādējādi tās vērtība ir mazāka. Šeit darbojas piedāvājuma un pieprasījuma princips. Naudas piedāvājuma palielināšanas process jūsu ekonomikā tiek saukts par inflāciju. Tomēr jūs vēlaties, lai turpinās ekonomikas izaugsme, tāpēc jūsu centrālā banka turpina printēt naudu, tomēr ne par daudz, ne par maz.

Ekonomikas mēģina noturēt inflāciju optimālā līmenī viņu izaugsmei. Parasti tas ir 2 līdz 5 % gadā. Viss zem 2% ir uzskatāms par deflāciju un ir bīstams, jo var palēnināt jūsu ekonomikas izaugsmi pietiekami, lai jūs apdraudētu ekonomis krīze.

Ja apritē nav pietiekami daudz naudas, lai iedzīvotāji varētu norēķināties par produktiem, ko jūsu ekonomika saražo, uzņēmumi pielāgojas tam un samazina rašošanu, un pirms jūs to pamanāt 30% no valsts iedzīvotājiem ir bezdarbnieki un mirst badā tikai tāpēc, ka jūs ļāvāt naudas piedāvājumam nokriesties tikai par dažiem %.

Tātad zems inflācijas līmenis ir slikti. Kā ir ar augstu inflācijas līmeni? Jebkura inflācija virs 7-10 % tiek saukta par hiperinflāciju un tā it tikpat bīstama, jo tā rada citu krīzes veidu. Redziet, ja nauda tiek laista apgrozībā pārāk lielā apmērā, tā zaudēs savu vērtību, un jūs attapsities ar lielāku nuadas daudzumu, kas var nopirkt mazāk lietu. Hiperinflācija Veinmāras Republikā- mūsdienu Vācijā- 1921. gadā padarīja vācu markas tik nevērtīgas un pieejamas, ka vāciešu tās izmantoja savās krāsniņās aizkuram.

Kad esat noskaidrojuši optimālo inflacijas līmeni jūsu ekonomikai, jūs izvirzāt inflacijas līmeņa mērķi, kas ir jāsasniedz centrālajai bankai. Piemēram, vispiemērotākā jums ir 3% gada inflācija. Centrālajai bankai ir vairāki veidi, kā palielināt naudu ekonomikas apritē- abi ir netieši. Pirmkārt, tā var aizdot naudu valdībai, un tad valdība var iepludināt naudu ekonomikā to tērējot, piemēram, ceļot tiltus. Tas tiek saukts par budžeta tēriņiem, un valdība to dara lielos apmēros. Otrkārt, tā var aizdot naudu privātajām bankām, kuras vēlāk šo naudu aizdos privātpersonām vai uzņēmējiem, tādējādi liekot naudai cirkulēt ekonomikā. Otrā opcija ir nedaudz sarežģītāks process, jo privātajām bankām ir savas ekonomiskās intereses un, ja viņas uzskata, ka aizņemties naudu no centrālās bankas nav finansiāli ienesīgi tām, bankas pašsaprotami neaizņemsies naudu. Līdzīgi, ja bankas neuzskatīs, ka aizdot naudu privātpersonām un uzņēmumiem ir ienesīgi, viņas to nedarīs. Tas ir viens no galvenajiem veidiem, kā nauda var pazust no aprites.

Tātad, kā centrālā banka liek privātajām bankām aizņemties naudu no tās? Izmainot procentu likmes. Zemas procentu likmes nozīmē zemākas izmaksas privātajām bankām aizņemoties naudu no centrālās bankas un apgriezti. Tātad vienkārši uzlieciet zemas procentu likmes- vairāk aizņēmumu- augstāka inflācija. Augstākas procentu likmes- mazāk aizņēmumu- zemāka inflacija.

Lieta, kas ir jāatzīmē saistībā ar privātajām bankām ir tas, ka viņas ir svarīgākais posms naudas piedāvājumā jūsu ekonomikā. Ja jūsu centrālā banka var pievienot naudu ekonomikai, jūsu privātās bankas var pavairot naudu, kas jau ir apritē caur obligāto rezervju normu sistēmu. Banka var aizdot tik cik vēlas, atstājot vien rezervju normu no visiem līdzekļiem apritē kā nodrošinājumu.

Piemēram, Džo atnāk uz banku, atver kontu un nogulda 100$. Pateicoties obigātajai rezervju normas sistēmai, banka tagad var aizdot 90$ no Džo naudas, atstājot tikai 10 % rezervēs. Džeks, cits puisies ir ieinteresēts iegūt aizdevumu. Viņš vēlas iegūt 90$ , lai varētu atmaksāt derībās zaudēto naudu Stīvam. Stīvs šos 90$ ieskaita savā bankā savā kontā. Tagad stīva banka var aizdot 81$ nākamajam puisim, kuram ir nepieciešams aizdevums- Markam. Un tā tālāk. Tātad, de jure, mums ir Džo ar 100$ viņa kontā, Stīvs ar 90$ kontā un Marks ar 81$ viņa kabatā, kopā 271$ mūsu nelielajā ekonomikas piemērā. Bet, de fasto, realitātē ir tikai 100$.

Tas ir veids, kā privātās bankas pavairo naudu, bet tikai ar noteikumu, ka nauda tiek aizdota.

Viena pēdējā lieta par banku sistēmu.

Ir svarīgi saprast, ka neskatoties uz to, ka bankas ir spējīgas ietekmēt naudas piedāvājumu, tās var tikai netieši ietekmēt naudas pieprasījumu. Džekam ir jāgrib atnākt uz banku pēc kredīta un bankai savukārt ir jāgrib aizņemties nauda no centrālās bankas. Tomēr, indivīdi, uzņēmumi un bankas aizņemas un aizdod naudu tad, kad viņi jūtas pietiekami droši to darīt. Tātad, būtībā, tikai radot drošu un stabilu ekonomisko vidi, kas veicina izaugsmi un attīstību, valdība var ietekmēt pieprasījumu pēc naudas. Kritums naudas pieprasījumā nozīmē to, ka apritei ir pievienots mazāk naudas nekā jūsu augošā ekonomika pieprasa, tas noved pie finanšu krīzes.


sākt tirdzniecību

Stop, hammertime

Tas ir pats minimums, kas jums ir jāzin ekonomikā un finansēs, lai sapratu kvantitatīvo mīkstināšanu. Īsi apsatīsim vēlreiz ko esam iemācījušies!

Ekonomikai nepārtraukti ir jāaug. Alternatīva ir nevis stabilitāte, bet gan recesija. Lai ekonomika varētu augt, tai ir jāpalielina produkcijas izlaide, tehniskā bāze un vissvarīgākais, naudas daudzums apgrozībā.

Lai nodrošinātu to, ka ekonomika iegūst investīcijas, kas tai ir nepieciešamas un tai pat laikā apgrozībā netiek izlaists pārāk daudz naudas, centrālā banaka var izmantot vairākas monetārās politikas. Viens no vispopulārākajiem un efektīvākajiem veidiem kā centrālajai bankai regulēt naudas piedāvājumu ir paaugstionot un pazemonot procentu likmes.

Piedevām, privātās bankas caur kredītiem var pavairot naudu apgrozījumā aptuveni 10 reizes pateicoties obligāto rezervju sistēmai.

Visbeidzot, valdība, ar centrālās bankas palīdzību, var vairāk vai mazāk tieši ietekmēt naudas piedāvajumu ekonomikā, tomēr ta navar ietekmēt pieprasījumu pēc tās.

Kā pamanīt finanšu krīzi un ka pret to cīnīties?

Pateicoties centrālās bankas sistēmām, ekonomika var augt ar lielu ātrumu īsu laka periodu. Tomēr, dēl tā, kā šī sistēma funkcionē, šādas ekonomikas pieprasa, lai patstāvīgi ekonomikā tiktu pieludināta vēl nauda.

Tātad, kas notiek, kad iedzīvotāji vai uzņēmumi vairs nejūtas pietiekami droši, lai aizņemtos naudu? Naudas pavairošana apstājas.

Publiskajam patēriņam samazinoties, pieprasījums pēc produktiem un pakalpojumiem samazinās. Biznesu izplešanās samazinās. Īsi pēc pieprasījuma samazinās arī piedāvājums, uzņēmumi samazina produkcijas ražošanas apjomu kā arī atlaiž darbiniekus, Pielāgojoties jaunajiem tirgus apstākļiem. Bezdarbs aug, tālāk samazinās mājsaimniecību ienākumi un tā viss turpinās lejupejošā spirālē.

Kas notiek kad privātās bankas vairs nejūtas droši izsniegt kredītus cilvēkiem vai uzņēmumiem? Naudas multiplikators vairs neietekmē naudas tirgu.

Ja ir pārāk daudz vai pārāk lieli debitori (līdzīgi kā kompānija "Lehman Brother") tie var bankrotēta kopā ar bankām, kas izsniedza naudu šiem debitoriem . Bankā ierodoties pārāk daudz personām, kas vēlās izņemt savus līdzekļus bankas pēkšņi saprot, ka viņu likviditāte sāk palikt mazāka un neefektīvāka, tās izvairās ieguldīt riskantākās pozīcijās atsakoties arī no kredītu izsniegšanas. Šāda rīcība ir ļoti lipīga, ņemot vērā ka investorus ir viegli aizbiedēt. Tātad ķēdes reakcija turpinās, līdz visi dabū savu naudu zem spilvena, gaidot labāku dienu. Un atkal publiskajam patēriņam samazinoties, biznesa attīstība palēninās un ekonomika atkal piedzīvo iepriekšminēto lejupejošo spirāli kura ved uz recesijas bezdibeni.

Šajā mirklī vai vēl labāk pirms šīs situācijas centrālajai bankai ir nepieciešams atpazīt situāciju, kad ir savilkta josta ap privātajām bankām, palielinot naudas piedāvājumu samazinot procentu likmes. Tiešām, diezgan loģiski! Ja privātajām bankām būs pietiekoši daudz naudas lai justos droši tās atsāks kredītu izsniegšanu privātpersonām un juridiskām personām un naudas multiplikators būs spējīgs atsākt savu darbību, dodot ekonomikai nepieciešamo sulu, lai tā varētu turpināt attīstību.

Tomēr, kas notiek, ja procentu likmes ir tuvu nullei un tās nav iespējams samazināt? Šis ir mirklis, kad kvantitatīvā mīkstināšana iesaistās procesā..

Kvantitatīvā mīkstināšana

Plašākā definīcijā kvantitatīvā mīkstināšana ir agresīva monetārā politika, kurā ir iekļauts centrālās bankas finanšu līdzekļu iepirkšanas process ievērojamā apjomā ar mērķi stimulēt ekonomiku iepludinot naudu tieši tajā. Tā ir kā deva skaidras naudas ekonomikas vēnā.

Teorijā no kvantitatīvās mīkstināšanas tiek sagaidītas divas lietas: cirkulācijā esošās naudas daudzuma palielināšanās, kā arī vērtības celšana aktīviem, kas palika tirgū. Abas situācijas noved pie banku vides, kas stimulē garāka termiņa aizņemšanos privātpersonām un uzņēmumiem un mazāku patēriņu priekš dārgiem aktīviem.

Kvantitatīvā mīkstināšana nāk ar dažādām garšām, pārsvarā variējot starp izvēli starp aktīviem , ko iegādāties centrālajai bankai, ka arī no kā un kādos apjomos tos iegādāties?

Orģinālā mīkstināšana un rezultāts to ieviešanas mēģinājumos

Kvantitatīvā mīkstināšana ir relatīvi jauns koncepts, ko ieviesa vācu izcelsmes japāņu ekonomists veidojoties nekustamā īpašuma burbulim ap 1990 gadu.

Profesors Ričards Vērners saprata, ka lielākā daļa naudas nenāk no centrālajām bankām, bet no privātbankām ieviešot naudas multiplikatoru izsniedzot kredītus. Profesors argumentēja, ka tas nesekmē centrālās bankas procesu pirkt valdības parādu, bet drīzāk sekmē centrālās bankas procesu veikt ilgtermiņa darījumus ar privātajām bankām agresīvi pērkot aktīvus no tām.

2001 gadā Japānas banka ieviesa agresīvu monetāro politiku, tad to nosauca par kvantitatīvo mīkstināšanu, tomēr tas nebija tas, ko Vērners bija ieteicis. Japānas banka izdarīja tieši to, ko Vērners bija teicis nedarīt – iegādājās milzīgu apjomu ar valdības parādu. Mēs tagad zinām, ka mēģinājums izvest pasaules trešo lielāko ekonomiku no desmitgadi ilga deflācijas perioda bija nesekmīgs, tas pat noveda pie atkārtota desmitgades deflācijas perioda.

2009 gadā Anglijas banka iepazīstināja jaunu kvantitatīvās mīkstināšanas variantu, stimulējoši apgriezt procentu likmes veicinātu efektu. Apstrīdami, vēl viena kļūda.

Lielbritānija vairāk vai mazāk izdarīja visu pēc Vērnera teorijas, ielaizot naudu ekonomikā caur privātbankām, tomēr tas nestimulēja kredītu izsniegšanu. Tas stimulēja tirdzniecību un svaigi taisītās mārciņas ieslīka milzīgajos pasaules finanšu tirgos nedodot nekādu labumu Lielbritānijas ekonomikai, tai kurai tās bija paredzētas.

Ap 2014 gadu Anglijas banka izprintēja $410 miljardus un caur Lielbritānijas ekonomiku sāk parādīties atlabšanas pazīmes, tās inflācijas nokritās pamatīgi zem plānotajiem 2% līdz rekordzemajiem 0.0% kas atkal draud ar deflāciju. Kas savukārt ir tieši pretējs plānotajam.

2008. gada beigās ASV federālo rezervju banka sāka līdz tam laikam pašu ambiciozāko kvantitatīvās mīkstināšanas programmu līdz tam laikam.

Viņu pamatideja bija iegādāties pēc iespējas vairāk finanšu aktīvu no visiem, sākot ar lētiem hipotekārajām obligācijām kas piesātināja tirgu, tādēļ, ka neviens tās negribēja. Tās bija tās pašas hipotēku obligācijas, kas bija pēdējās sniegpārsliņas, kas izraisīja finanšu lavīnu 2008 gada pasaules finanšu krīzē. Tā rezultātā ASV ekonomikā tika iepumpēti vēl 3.7 triljoni ASV dolāru kuri izkliedējās globālajā ekonomikā nākošo 5. gadu laikā.

Daudzi pasaules ekonomisti to uzskata par vienīgo sekmīgo kvantitatīvo mīkstināšanu līdz šim laikam tomēr par to visu ir arī kritika no ekonomikas resursiem ārpus valdības. Tomēr ASV ekonomika ir pārgājusi no aktīvas uzraudzības uz atlabšanas periodu. Ap 2015. gada septembri, federālās rezerves cer sākt pamazām celt procentu likmes neskatoties uz krītošo inflāciju ASV, kā tas notika iepriekšējos gadījumos.

2013. un 2014. gadā Japāna atkal nolēma veikt kvantitatīvo mīkstināšanu, ļaujot pasaulei saprast ka viņi ir nāvīgi nopietni. Viņu programma iepumpēt naudu Japānas ekonomikā vēl aizvien ir mazāka kā ASV vērtējot kopumā, bet proporcionāli tā ir daudz lielāka. Japānas banka ir paziņojusi, ka tā ik mēnesi ievadīs naudu apgrozībā iegādājoties valdības parādsaistības, kas kopsummā sastāda $650 miljardus. Kopš tā mirkļa Japānas ekonomikā nav bijuši ievērojami uzlabojumi. Vienīgi vairāk deflācijas.

Eiro zona uzsāk pati kvantitatīvās mīkstināšanas programmu 2015. gadā, ar mēģinājumu ietekmēt Eiropas palēninošo ekonomiku. ECB kvantitatīvo mīkstināšanu sāks ar pieticīgu $1 triljonu. Pieticīgu, tas ir domāts salīdzinājumā ar tās ekonomiku. ECB paziņoja, ka viņi plāno ekonomikā ielaist trešdaļu no tā ko ekonomikā ielaida, bet šis skaitlis var augt, ja, kā jau tas notika ASV, kvantitatīvā mīkstināšana pierādīs, ka tai ir vismaz kaut kāds pozitīvs efekts.

ECB ideja ir līdzīga Federālo rezervju veiktajai darbībai. KM iekļaus finanšu aktīvu iegādi, iekļaujot valdības parādu iegādi Eiropas dalībvalstīm tāpat kā aktīvus no aģentūrām un institūcijām. Inflācijas mērķis tiek tēmēts uz 2% ikgadēji tāpat kā tas bija minēts visām augstākminētajām valstīm.

Kvantitatīvās mīkstināšanas kritika

Pirmais un pats galvenais, kritiķi apgalvo, neproduktīvas investīcijas jau pamatā ir deflācijas pamatā. Tādēļ, "izmest naudu" privātajās bankās, kas izmanto finanšu tirgus nevis izsniedz kredītus populācijai ir neveiksmīgs manevrs. Līdzīgi kā izraisot inflāciju citās ekonomikās ar pašu valdības parādu, kā jau ASV to izdarīja ar Ķīnu un tas nebija labi nedz ASV nedz Ķīnai un abi ir vienlīdz vainīgi.

Cits finanšu ekspertu spārns apgalvo, ka agresīva monetārā politika, līdzīgi kā kvantitatīvā mīkstināšana novelk ekonomikai biznesa ciklu un izlīdzina recesiju, centrālās bankas izlīdzina arī pēc recesijas ekonomikas sprādzienu.

Internacionālā vienošanās Banka (Centrālo banku Centrālā banka), paliek objektīva un uzmanīga attiecībā pret nacionālajām centrālajām bankām, tomēr uzmanīgi komentējot par to, ka pasaule ir kļuvusi pārāk atkarīga no ekonomiskajiem stimuliem.

Kvantitatīvās mīkstināšanas iespaids uz valūtu tirgiem.

Pamatā r divas tirgus reakcijas uz fundamentālajām ziņām: tūlītēja strauja kustība, kad ziņas tiek paziņotas vai mainītas un ilglaicīga cenas nostabilizēšanās, kas sāk iedarboties paziņotās izmaiņas.

Tātad, kas īsti notiek, kad tiek paziņots par Kvantitatīvo mīkstināšanu un kas notiek, kad to tiešām sāk pielietot tirgū.

Teorētiski, abi gadījumi rada vājumus valūtās, ja ņem vērā, ka papildus valūtu pievieno cirkulācijai – palielināta inflācija – paaugstinot piedāvājumu un pazeminot cenas. Tomēr, vai tas tiešām ir tas, kas notiek?

Eiropa paziņoja par Kvantitatīvo mīkstināšanu 22. janvārī. EUR/USD nokritās par 500 bāzes punktiem nākošo 2. dienu laikā. Un līdz pat šim mirklim kritums ir apstājies, kamēr ekonomisti debatē par iespējamību EUR/USD nokristies līdz paritātei.

Lielbritānija paziņoja par Kvantitatīvo mīkstināšanu 2009. gada martā. GBP/USD nokritās par 600 bāzes punktiem 2. nedēļās, bet uzkāpa par 3300 punktiem nākošajos 4. mēnešos un svārstījās atlikušo gadu.

ASV paziņoja par pirmo Kvantitatīvās mīkstināšanas raundu 2008. gada decembrī. EUR/USD uzkāpa par 2000 bāzes punktiem sekojošajā nedēļā, atgriezās līdz orģinālajai cenai nākošajā mēnesī, tad pus gadu cenas mierīgi auga un sāka svārstīties ar nogāzēm, kas atbilda cenu apstāšanās vietām, ko ievēroja Federālās rezerves pirmajā ceturksnī, otrajā ceturksnī un trešajā ceturksnī.

Salīdzinot ar zeltu, ASV dolārs zudēja cenu visu laiku no 2007 gada līdz 2011. gadam un kopš tā laika tas lēnām ir palielinājies.

Japānas jaunais Kvantitatīvās mīkstināšanas raunds sākās 2013. gada aprīlī, izraisot JPY kritumu par 900 punktiem attiecībā pret ASV dolāru, tomēr, maiņas kurss stabilizējās sekojošajā pusotrā gadā.

Sasummējot, pirmā reakcija ir pamest valūtu kurai ir paaugstināta inflācija, bet ar laiku tā atgūstas par spīti teorētiskajai loģikai.

Tik tālu Kvantitatīvā mīkstināšana statistiski pierāda sevi kā deflācijas cēloni Forex tirgos.

forex apmācības

Līnija smiltīs

Pasaulē Kvantitatīvās mīkstināšanas dati tiek regulāri analizēti un agresīvas monetārās stimulēšanas iznākums ir pārliecinošs. Dažādas ekonomijas un to valūtas reaģēja dažādi Kvantitatīvās mīkstināšanas tehnikām, ko pielietoja centrālās bankas un pilnīgo slēdzienu par rezultātiem nāksies gadiem ilgi skaidrot. Lielākajā daļā valstu, kurās mēģināja Kvantitatīvo mīkstināšanu, inflācija samazinājās un dažreiz tas pat noveda līdz deflācijai. Daudzas nācijas kopā globālajā ekonomikā ievietoja triljoniem dolāru. Nobriedušās ekonomikas patiešām atguvās no industriju grūtībām, tomēr jaunradītā nauda aizceļoja arī aiz robežām izveidojot starptautisku ekonomisko burbuli jaunattīstības ekonomijās. Vai tas sprāgs? Kad tas sprāgs?

Labākais padoms šajā situācijā būtu pieskatīt tirgus.

Tālāk izpētīt agresīvas monetārās politikas ietekmi uz ekonomiku, bet vienmēr atcerēties, ka ekonomika var attīstīties ignorējot valūtas vērtības kritumus attiecībā pret to ierastajām vērtībām un pretēji.

Apskatiet mūsu mācību sadaļu lai uzzinātu vairāk!